24. VEEBRUAR

TÕNU SEERO kirjutatud muistendi  "EESTIMAA SÜND" tõlkis läti keelde Annika Valma (9. klass), lätikeelset teksti redigeeris läti keele õpetaja Silva Čakle.          

Siis, kui Eestimaad veel polnud, ujus ükskord kilpkonn meres. Temast lendas üle kurg. „Sa ei oska lennata, va kilpkonn! Ma olen sinust parem!“ hakkas kurg kiitlema.

„Ei mina olen parem, vastas kilpkonn. „Ma oskan sinust paremini sukelduda.“

„Ei mina!“vehkles kurg tiibadega.

„Ei, mina!“ podises kilpkonn vastu.

Nii vaidlesid kurg ja kilpkonn seitse aastat. Vanajumal vaatas nende vaidlust pealt ja lootis, et nad ükskord ometi järele jätavad. Kuid kurg ja kilpkonn olid kangust täis ega jätnud. Lõpuks vanajumal vihastas ja saatis vaidlejate poole suure kivimüraka lendu. Ta tahtis kurge ja kilpkonna vaid ehmatada. Ent kivi oli ilmatu suur ja kui see vette plartsatas, ehmatasid kurg ja kilpkonn nii, et heitsid hinge. Nendest said SAARE- ja HIIUMAA.

Kivist aga sai Eestimaa mandriosa. Vanajumalal tuli oma teo pärast suur kurbusepisar silma. See oli nii kibe, et kui kivile kukkus, uuristas ta sinna kohe veesilma – VÕRTSJÄRVE.

Kui Eestimaa kivisele pinnale esimesed inimesed asusid, hakkasid nad kividega võideldes põldu harima. Vanajumalale tuli neid töökaid inimesi vaadates jälle oma tegu meelde. Ta avas ühel päeval taevaluugid ja laskis PEIPSI järvel maa peale tulla. Et inimestel pärast tööd vähemalt juua oleks. Eks ta tundis natuke piinlikkust selle maa asukate ees – paljudele teistele rahvastele oli ta ju paremad maad andnud.

Tad, kad Igaunijas vēl nebija, viens bruņurupucis peldēja jūrā. Virs viņa lidoja stārķis. „Tu nemāki lidot, bruņurupuci! Es esmu par tevi labāks!“ stārķis sāka lielīties.

„Nē, es esmu labāks,“ atbildēja bruņurupucis. „Es par tevi labāk māku nirt.“

„Nē, es!“ stārķis vicinājās ar spārniem.

„Nē, es!“ nomurmināja bruņurupucis.

Tā arī sārķis ar bruņurupuci strīdējās septiņus gadus. Dieviņš vēroja viņu strīdu un cerēja, ka reiz viņi salabs. Taču stārķis un bruņurupucis bija stūrgalvības pilni. Beidzot Dievs sadusmojās un aizsūtīja viņiem lielu akmens gabalu. Viņš gribēja stārķi un bruņurupuci tikai iebiedēt. Tomēr akmens bija tik liels, ka, iekrītot ūdenī, bruņurupucis ar stārķi nobijās tik ļoti, ka izlaida garu. No viņiem radās Sārmā un Hīumā. No akmens izveidojās Igaunijas sauszeme. Dievam nobira asara savas rīcības dēļ. Tā bija tik kodīga, ka, nokrītot uz akmens, veidojās ezers VÕRTSJÄRV.

Kad uz Igaunijas akmeņainā pamata sāka apmesties cilvēki, tad viņi, cīnoties ar akmeņiem, sāka apstrādāt laukus. Skatoties uz čaklajiem cilvēkiem, dievam atkal prātā nāca viņa rīcība. Vienu dienu viņš atvēra debesu jumu un ļāva Peipusa ezeram nolaisties uz zeme, lai cilvēkiem pēc darba būtu ko dzert. Dievs jūtās vainīgs igauņu priekšā, jo daudzām citām tautām viņš bija devis labāku zemi.